Reformātu vēsture Žana Kalvina biogrāfija Reformātu vēsture Latvijā

Reformātu vēsture

Reformātu baznīca dzima 16. gadsimta sākuma Reformācijā. Ja Vācijā sākotnēji izveidojās Luterāņu baznīca, tad Šveicē, Holandē un Francijā dzima un izplatījās Reformātu baznīca. Uz Mārtiņa Lutera liktā pamata Reformātu baznīcas zināmākais aizsācējs un veidotājs ir Žans Kalvins (1509-1564) Šveicē. Protams, daudzi citi reformatori ir klātesoši pie šīs baznīcas un ticības tradīcijas šūpuļa dažādās Eiropas valstīs. Hugenoti Francijā, Puritāņi Anglijā, Presbiteriāņi Skotijā, vēstures zinātājiem šie vārdi nav sveši – tie ir Reformāti dažādās valstīs. Puritāņiem aizceļojot uz Ameriku, veidojās Presbiteriāņu baznīca okeāna otrajā pusē. Šobrīd ASV mīt lielākās Reformātu tradīcijas konfesijas, tomēr Reformātu baznīcas joprojām ir izplatītas arī Eiropā – īpaši Holandē, Šveicē, Lielbritānijā un Ungārijā.

Viens no veidiem kā sešpadsmitajā gadsimtā Reformāti īsumā formulēja savus uzskatus, bija Kalvina izvirzītie pieci pamatbalsti:

Sola Scriptura – tikai Svētie Raksti
Solo Christo – tikai Kristus
Sola Gratia – tikai žēlastība
Sola Fide – tikai ticība
Soli Deo Gloria – tikai Dievam gods

Tas visai skaidri izsaka, ko Reformāti vēlas pārstāvēt un sludināt šodien. Bībele ir nekļūdīgs, pilnīgs Dieva vārds, iedvesmots teksts, kas ne tikai satur Dieva atklāsmi, bet ir Dieva atklāsme. Raksti ir vienīgais pamats baznīcas mācībai un praksei. Glābšana ir pieejama tikai caur Kristu, saņemama tikai ticībā, bez institūciju un sakramentu starpniecības, bet ne bez to klātbūtnes – paklausot Rakstiem. Visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu sociālās piederības, audzināšanas un morāles, ir nepieciešama Kristus nodrošinātā vainas izpirkšana Dieva priekšā, kas iespējama pateicoties tikai žēlastībai, nekādi darbi nebūs pietiekami. Dievs dāvā šo žēlastību un baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju, gan aicinot neticīgos ticēt, gan stiprinot ticīgos, kam žēlastība nepieciešama, lai neatkristu. Tādējādi tikai Dievam vienam ir gods!
Kristības un svētais vakarēdiens ir divi sakramenti, kuriem Reformāti tic kā Dieva iestādītiem līdzekļiem, caur kuriem, ticībai klātesot, cilvēks patiesi un reāli saņem Dieva žēlastību. Reformāti krista bērnus, kas piedzimuši ticīgo ģimenēs, kā arī cilvēkus apzinātā vecumā, kad tie pievērsušies ticībai.

Reformāti balstās uz ekumēniskajām ticības apliecībām – Nīkajas un Apustuļu, kā arī vēsturiski izvērstu formulējumu dokumentiem:

1. Heidelbergas katehisms (1563);
2. Dortas kanoni (1618);
3. Vestminsteres ticības apliecība (1647).